Mūziķe

Kā kļūt par vienu no vislielākajiem? Ļoti daudz ir vajadzīgi, bet viena no tām ir – atsevišķība. Vislielākie ir aizvien atsevišķi un neatdarināmi. Galvenokārt mākslinieki. Kļūt par lielu mākslinieku vajag kādu atsevišķības veidu, ko es nevaru tieši nosaukt ar eksaktu noteikšanu, nevaru aprakstīt to, nevaru dot padomi jaunām māksliniekām, ko jādara, kā kļūt par lielu mākslinieku.
  Tikai es varu izšķirt viņi.

1.

Viens no agrākās reizēs, kad es redzēju viņas dziedāt, bija Balss pavēlniekā 2012. gadā. Sasprindzināta astoņgadniece ar brīnišķīga balss un „uzlīmētu” smaidu – jā, tas ir redzams un dzirdams, bet vēl kaut kas. Uzstāšanās dzīvo. Ar visām bērnu slimībām, visām mākslotībām, dziesma dzīvo šeit, 2012. gada rudenī televizora skatuvē, Veltījums mīlestībai skan, kā jāskan. Kā brīnišķīgai dziesmai. Es nezinu, ko sāka žūrija, bet kopš tās dienas es zinēju, kā viņai ir talants – un protams viņa vēl jāmācās daudz. Neviens nedomāja citādi.
  Bet kad viņa nodziedāja dziesmu Lūgšana ziemassvētku vakarā (jau pieci gadi arī pēc to), zināmi viņai nebija „tikai” talants un balss. Nenosaukama lieta, kā dara mākslinieku, bija arī tur. Bet protams tas bija vēl nezināmi, kā viņa lietos to – vai nē. Es zinu dažus labus dziedātājus, kam bija talants, balss, atsevišķība, visi, bet viņi pazaudēja, kā dziedātāji.
  Kad viņa dziedāja Robots (video jau nepublicēts uz Youtube, bet es lejupielādēju visus), nebūtu pārpratums vairāk. Viņa var ielikt dziesmās savas atsevišķas un neatdarināmas personības spēku, ar to spēku viņa pārveidoja dziesmu kā savu oriģināldarbs, pēc Aijai Kukulei viņa varēja izveidot jauno dziesmu no tas.
  Viņa var vismaz to.
  Loreta Reide ir mūziķe.

2.

Laiks gāja, mēs abi darījam, ko jādara, viņa mācījās, auga, dziedāja, es mācījos, neaugu, nedziedāju, rakstīju romānus. Un dienā, pirms diviem gadiem, 2018. gada oktobrī, visi pārmainījās. Nonāca viņa jauna dziesma: Jauna gaisma. Es tūlīt nosauca to Jaunā Gaisma, ar noteikto galotni un lielam burtam.
  Visi pārmainījās. Pārmainījās, ko es pirms tam domāju par Loretu. Lieliska dziedātāja? Jā, protams, bet četrpadsmit gada vecumā viņa parādīja arī viņas autores talantu un ar to kopā kādu jauno atsevišķības līmeņu. Pārmainījās mans darbs. Pirmoreiz, no viņas inspirācijas, es rakstīju mano pirmo dzejoļi latviešu valodā (mīlestības dzejolis, protams otrai sievai, gan ne Loretai, es neesmu iemīlējies ar bērnu, kā ir jaunāka, kā mana mazmeita – bet tā dziesma bija inspirācija). Un tikai nedēļas pirms dziesmas publicēšanas es nosaku jaunu romānu, par vēstures vislielāko filozofu, kam inspirācija bija maza meitene – bet tad es nosaku pārveidot to visā kopumā, jo tad inspirācija jau bija divas mazas meitenes.

3.

Bet laiks vēl arvien gāja, un mēs abi darbam. Es rakstu romānu – tagad tam ir tūkstoši un divsimt lappuses, jā gan ungāru valodā –, un viņa raksta dziesmu, paldies Dievam. Līdz parādījies tu ir vēl „tikai” perlīte ar dažiem filozofijas slāņiem, bet Zāles atver jauno pasauli filozofijā. Ja dziesmas būtu nolasītas, kā grāmatas, Zāles būtu nodaļa filozofijas vēsturē. (Maza nodaļiņa, jā, zinu. Un? Visa lietiņa ir nepilni divas un pusminūtes.) Un ja tas nav pietiekams, naktī Loreta sajūta, kā savi Ieroči nestrādā, un kas no tās piedzimis… varbūt reiz es pieteikšu nosapratot. Domu par viņu filozofiju – nu, arī ar valodu man ir problēmas bagātīgi, pirms piecam gadiem es vēl zinu tikai vienu vārdu, bet svarīgā daļa ir kā viņa skata pasauli, dzīvi, filozofiju, cilvēkus, un es gribu mācīties no viņas, cik gan es varu.
  Novembra galā Loreta ar Agnesi Rakovsku un SourJ rakstīja jaunu dziesmu, Stāvi manā priekšā tu, nodziedāta ar zarkukainiem kopā. Atkal visi pārmainījās – un nekas nepārmainījās. Atkal kaut kas pilnīgi jauns, un aizvien mūsu uzticama Loreta. Nekad nezināt uz priekšu, kaut ko viņa darīs, bet tas būs pilnīgs ar domām, ar dziļa filozofija – kāda jauna savas filozofijas daļiņa –, nekonvencionāls skaņdarbs, nekonvencionāla scenogrāfija, gan no Loretas nekonvencionālie. Viņa nevar paciest vienādību, ieradumus, negrib radīt divu vienotu dziesmu. Dziesmas ir savi bērni, viņa mīl visu, un visas jābūt atšķirīgas.
  Tik kā viņa pats.

4.

Bet vēsture turpinās. Loretas zvaigzne ceļas. Tagad viņa ir nominēta Zeltai Mikrofonai. Mēnešu vēlāk mēs visi, kas mīlam Loretu, var sēdēt Dailes teātrī, kā es darīju pirms četriem gadiem no tālumā, ar divsimts pulsu un torņaugsts asinsspiedienu, kaut zinādams, kā ko es gaidīju, uzvarēs, un protams viņas uzvarēja. Šogad, neapšaubu arī Loretai.
  Un ja gan neveiksies ar balvu? Svarīgi? Viņai ir trīs lietas, svarīgākie, nekā nekas cits. Neparasta, ievērojama smadzene ar neparastu domu, ar pasaules starp viņām ausīm; cilvēki, kas tic viņai, viņai mūzikai, filozofijai, personībai; un sešpadsmit gadi, ar sešpadsmitgadnieces dedzību, izturību, rezolūciju, fantāziju.
  Vai viņa ir viena no vislielākajiem? Laikmeta māksliniece, kā Fredijs Merkūrijs, Imants Kalniņš vai NANDO? Kā es varētu zināt? Esmu tikai rakstnieks, nē pareģis.
  Loreta ir Mūziķe. Ar lielo burtu. Viņa ieelpo un izelpo mūziku, viņas asinsvados riņķo mūzika, viņās domās ir mūzika un viņas domas ir mūzikā.

5.

Laiks ies, vēsture turpināsies. Varbūt šajā acumirklī Loreta izdomās kaut ko, nosēdēs pie klavieres, un…

(Mīļie lasītāji, atvainojiet par daudz kļūdu, es esmu jau vecs par mācīties tieši labi, un saku to tikai pirms četriem gadiem.)

»»»»»»