Klases dienasgrāmata, otrais gads

Ģimenes apsvērumu dēļ pagājušajā gadā es nevarēju mācīties ar to spēku, ko es gribētu. Bet es varu saprot arvien vairāk, un es varu rakstīt vienkārši teksti, protams, ar vārdnīcas un gramatikas tabulas palīdzību. Ar daudz kļūdas, protams. Es arī rakstīju dzejoli latviešu valodā.
  Es mācījos daudz par galvaspilsētu, es iemīlējos ar Vecrīgu un sāku iepazīt to labāk kā savu pilsētu, nopietni.
  Mani klasesbiedri, pirms diviem gadiem dzimuši latviešu bērni – laimīgu dzimšanas dienu – pabeidza zīdaiņa laiku un viņi runā. Neapstrīdami. Laikam viņi vēl nesaprot visu, pieaugušajiem esošus vārdus protams vēl nē, bet ko viņi saprot, saprot lieliski perfekti, ko es nekad varēšu darīt. Un viņi runā visas dienas laikā, bez domāšanai par gramatikas likumus, viņi vēl nezinu neko par gramatikas ilgumu, tikai viņi runā un saprot.
  Es vēl ne, latviešu valodā. Laikam nekad, bet tas nav mērķis.

»»»»»»