Es sāku tulkot Rūdolfa Blaumaņa Velniņus uz ungāru valodas. Jau trešā frāzē es lasīju „viņi”, nozīmot, ka velniņi ir puikas.
Es zinu, ka šo neviens sapratīs, bet par mani, viena no velniņiem paliks meitene arvien, jo es redzēju jaukāku meiteņa velniņu:
Keita Krūmiņa – un visas piecas NANDO meitenes – ir jauns periods manā dzīvē. Viņa ir meitene, kam acīm pirms pieciem gadiem es redzēju jaunu pasauli – bet es nesapratu neko no viņas vārdu. Vairāk nekā pusgada laikā es paskatīju NANDO ierakstus un biju domādams. Ļoti, ļoti daudz. Šī dziesma nav viņa svarīgāka uzstāšana, bet arī šeit, viņās acīs ir redzams tas spīdējums, ko es arvien meklēju cilvēkos.
Jāpaskata viņas ierakstus simtreiz – un jāiemācas latviešu valodu, protams –, lai saprast Keitas Krūmiņas filozofiju. Un tas atver durvju vairākiem latviešu filozofiem.
Tas bija svarīgākais iemesls par mani.