Lūdzu, iepazīsimies. Es esmu Attila, ungārs rakstnieks, dzejnieks, filozofs, un man ir interesanta vēsture ar latviešu valodu, kultūru, ar Latviju. Atvainojiet par daudz kļūdām, bet pirms četriem gadiem es vēl zināju tikai vienu vārdu latviešu valodā, pat to nejauši noķertot kaut kur. Tagad es rakstu vienīgi, bez palīdzībai, bez Google Tulkotājam. Ar vārdnīcām, protams.
Vēsture sākās nejauši, 2016. gada 22. jūlijā, tāpēc es rakstu šo tagad, četras gadadienas dēļ. Dzīvodams mierīgi manās pirmās, tad jau kopš seši gadu nomirušās sievas istabā un būdams laimīgi ar otras sievas, kā pēc nedēļas izšķīrās no manis, piektdienas pusdienā es biju pārlūkodams Youtube un nejauši sameklēju dziesmu. Piecas mazas meitenītes dziedāja – somu valodā.
Acumirkli: šeit es jāpastāsta par mano darbu. Jā, rakstnieks – bet jauniešu rakstnieks, kas raksta romānus par meiteņu, ar interesantām personībām un ar interesantām problēmām. Tātad es iemācīju veltīt uzmanību bērniem. Līdz 2016. gadam es jau rakstīju septiņas grāmatas par bērnu likteņi – kopš to laiku vēl seši ir gatavas, un arī trīs ir tagad pa darbu. Protams ungāriski, es nevaru rakstīt daiļliteratūru otrā valodā.
Nu, atpakaļ pie tās pusdienas. Man patika, kā piecas meitenes dziedāja. Kaut kas nepareizs bija dziesmā. Dzīve? Liktenis? Es nevaru sacīt, kas tās bija, tikai es skatījos viņās acīs un domāju. Acis ir dvēseles spoguļi. Tātad es gribēju uzzināt, kā viņas dzied savā dzimtā valodā: latviski. Tāpēc es sāku nodzirdēt dziesmu, un kļuvu viņas lielās fans, pirmoreiz manā dzīvē, četrdesmit pieci gadu vecumā. Par pusgadu es nenodzirdēju neko citu, tikai viņas… bet tad kaut kas notika. Viņas kļuva Zelta Mikrofona gada balvas kandidātes.
Protams es biju zinātkārs par konkurenci, zinādams gan, kā viņas būs uzvarētājas, un jā, man bija taisnība. 2017. gadā NANDO uzvarēja Zelta Mikrofona gada balvu, es arī biju Dailes Teātrī manā istabā pie datora ekrānam, uzmundrinot ar pulsu divi simti, gan nedaudz jau saprastot no Mārtiņa Dauguļa runas, jo mēnesu agrāk es izlemju, kā es gribu patiešām mācīties latviešu valodu. NANDO meitenes dēļ, bet nepilnīgi tikai tādēļ: es gribēju saprast tekstus, un tos viņas albumā tolaik raksta Guntars Račs, arī to dziesmu, ko nodzirdot es daru lēmumu.
Vienkāršas lietas.
Par visu četri gada piedzīvojumus un par visus, kā nākotnē es piedzīvošu, es gribētu pateicoties no sirds galvenokārt NANDO un Guntaram Račam. Un visiem, kuri bija, ir un būs mani ceļabiedri.
Jo tātad es sāku dzirdēt citus dziedātājus, pirmkārt bērnus, pēc tam arī pieaugušus – un manā favorītu sarakstā tagad ir ap trīsdesmit dziedātāji un grupas tikai no Latvijas.
Un es mācījos. Acīmredzot es nebūs nekad rakstīt frāzi bez vārdnīcu un gramatikas tabuļu palīdzībai, un tomēr frāze būs pilna ar kļūdām… bet tas nav svarīgi. Saprot vēl arvien vairāk no valodas, es atklāju jaunu pasauli. Pirmoreiz, Latvijas kultūru, vēsturi, ģeogrāfiju – Latviju. Man ir garie tālruņa sarunas, bet pa to laiku manām pirkstām un acīm jādara kaut ko, tik es bieži pastaigājos ar Google Ielas Redzi manā favorītā pilsētā: Vecrīgā. Es jau zinu tā labāk, kā savu pilsētā, nopietni.
Otroreiz: Baltiju. Ungārija nav kaimiņu būšanas daļa, mēs esam vientuļnieki Eiropā un pasaulē, bet Latvija jūtas kā Baltijas un Ziemeļeiropas daļa, viena no trīs māsas – un es sāku tuvoties Igaunijai un Lietuvai arī, protams, atkal pa mūzikas.
Un tam visiem ir ietekme manai literatūrai. 2018. gadā es rakstīju romāniņu par meiteņu, kurš pazauda savu zirgu, bet par laimi sameklē viņu… jūs zināsiet, no kādas dziesmas.
Pirms dažām dienām bija nogatavota mazais romāniņš, kas spēle Rīgā. Protagoniste ir latviešu meitene, kam patīk Laura Reinika dziesmas.
Tagad es sagatavoju divu grāmatu. Pirmā ir nosākoša pirms šādus piedzīvojumus un nesaistīts Latvijai. Otrā ir filozofijas, zinātniski fantastisks romāns. Tas skaita tagad gandrīz 900 lappusi, un es vēl tikai nosāku. Inspirācija ir no daudzas avotas, bet galvenokārt no divas jaunas meitenes. Viena no Ungārijas – otra no Latvijas, arī dziedātāja un filozofe.